Rīgā 3°C
Sekojiet ziņām
pirmdiena 19. novembris
Vārda dienas Betija, Elizabete, Liza, Līze

Monta Dišlere-Kirilko: "Vēl nekad nebiju vadījusi kvadru ar vairāk nekā 100km/h"

  • Informāciju sagatavoja: x99.lv | Foto: x99.lv
  • |
  • Publicēts 2016. gada 2. februārī
  • 0 komentāri

Aizvadītajā nedēļas nogalē Francijā norisinājās vienas no pasaulē smagākajām sacensībām "Le Touquet Quaduro", kurās startēja arī komandas "x99/Slīterāni" sportiste Monta Dišlere-Kirilko. Montai dalība šajās sacensībās bija sen kārots sapnis, kas nu ir piepildījies. Starp 351 dalībniekiem Monta finišā iebrauca 157. vietā, bet dāmu konkurencē izcīnīja augsto piekto vietu. Monta šobrīd vēl ir tikai ceļā uz mājām, bet, čakla būdama, jau ir paspējusi mūs informēt, kā tad viņai īsti gāja.

Monta Dišlere-Kirilko:

"Ceturtdien vakarā ieradāmies Francijā - Le Toque pilsētā. Piektdien no rīta bija tehniskā kontrole, kas ilga vairākas stundas. Māca liels stress un neziņa, vai viss būs kārtībā un tikšu pielaista pie sacensībām. Kaut arī viss gāja labi, franči tomēr atrada pie kā piekasīties - kvadram nebija bremžu diska aizsargs, ko nācās uzmeistarot turpat uz vietas no busā atrodamajiem plastikāta atgriezumiem. Tālāk izlaida, taču pie motora skaņas mērīšanas atkal mūs nodzina malā, jo troksnis bija par lielu. Tētis tomēr pastāvēja uz savu, mazliet uzsila kvadrs un skaņa nedaudz samazinājās (izlaida mūs cauri ar 116.5 no pieļaujamajiem 115 decibeliem). Paldies Dievam - tehniskā kontrole izturēta, kvadrs nolikts slēgtajos boksos un paši varam doties prom, jo pie kvadra varēs tikt klāt tikai nākošās dienas plkst. 11.30 jeb pusstundu pirms starta.

Sestdiena. Līst lietus, milzīga vētra, viļņi okeānā gigantiski. No rīta stress par to, ka nezinu kas jādara, kas mani sagaida, bail kaut ko nokavēt vai aizmirst. Paēdu brokastis, ģērbjos un saprotu, ka mans kvadrs visu nakti stāvot ārā lietū būs samircis, tajā skaitā arī beņķis, tādēļ jādomā kā iespējami ilgāk saglabāt sausas bikses un citas drēbes. Viss ko varēju izdarīt, bija uzmaistarot no maisa tādus kā šortiņus, ko vilkt zem krosa biksēm, lai ūdens neiet cauri. Viss sagatavots un dodamies uz pilsētu, kur ir slēgtie boksi ar kvadriem. Pa ceļam Andris Ciršs apstāsta, kā visu darīt pareizāk, no kā uzmanīties, utt., jo viņam tomēr ir pieredze šajās sacensībās. Stress ar katru brīdi aizvien lielāks. Tā kā visu laiku līst lietus, esam paņēmuši brilles, cimdus, ūdens pudeli un želejas līdzi maisiņā. Nonākam pie boksiem un vēl jāgaida, kad laidīs pie kvadriem, un tikai tad slēgs vaļā vārtus un visi dosies uz starta vietu, kas atrodas pāris kilometrus talāk, cauri visai pilsētai. Viss jau būtu labi, ja vien es nebūtu atstājusi ūdens pudeli vaļā un viss ūdens nebūtu izlijis uz brillēm, cimdiem un visu pārējo. Sākas vēl lielāks stress, jo visas mantas slapjas, caur brillēm redzēt neko nevar, plēvītes visas salipušas, no cimdiem ūdeni var izgriezt. Steigā ātri tīram brilles, cenšamies kaut ko saglābt. Mums tiek avērti vārti un dodamies uz starta vietu. Ar vienu cimdu rokā, otru turot zobos, neieslēgtu "GoPro" kameru, neieslēgtu pulsometru dodamies uz startu cauri visai pilsētai. Pie starta jau priekšā stāv milzumdaudz kvadru. Šeit gaidīšana uz vismaz desmit minūtēm. Paspēju nedaudz nomierināties, ieslēgt visas tehnikas, sakārtoties, kā arī nosalt."

"Starts! Aiziet pa priekšu pirmā rinda, pirmie 50 braucēji. Pēc aptuveni 10 - 20 sekundēm nākošā rinda (es biju piektajā rindā, jo starta vieta tiek noteikta pēc starta numura jeb piereģistrēšanās). Redzu, ka tieši priekšā jau pirmais kritiens. Arī mana kārta startam - dodu gāzi, cenšos kaut ko saredzēt, kur vispār braukt, vējš milzīgs, lietus, smiltis sitas sejā, viss pilns ar kvadriem. Starta taisne aptuveni 1 - 2 km gara, pilnībā taisna gar pašu okeānu, ātrumi milzīgi. Pēc tam līkums un iebraucam trasē, kur sākas arī "kočku" posms. Redzu, ka priekšā uzbrauktuve uz kalnu visa sastrēgusi, kvadri nekustas (aptuveni kādi 50 kvadri stāv), aiz muguras vēl turpina stāties kvadri. Aptuveni minūtes piecas nogaidījos, kamēr tiku pāri šim posmam. Tālāk jau viss vairāk vai mazāk kārtībā. Pamazām, pamazām kādu izdodas apdzīt, kāds apdzen mani. Trase sastāv no vairākiem posmiem - kārtīgiem smilšu posmiem, kur milzīgas bedres, līkumu posmi ar milzīgām špūrēm, taisnajiem gabaliem ar nelieliem lēcieniem un līkumiem, kā arī pludmales posms vairāku kilometru garumā. Visvairāk mani biedēja tieši šis pludmales posms, jo vēl nekad nebiju vadījusi kvadru ar vairāk nekā 100km/h, pie tam vēl milzīgā vētrā, kur ik pa laikam smiltis sedz ūdens. Šis viennozīgi bija mans vājais posms - tik, cik cilvēkus spēju apzīt pārējos posmos, aptuveni tikpat cilvēku mani apdzina taisnē gar okeānu. Baidījos, nespēju uzdot pilnu gāzi, kvadru visu laiku mētāja no vienas puses uz otru - vai nu mana braukšanas tehnika nebija pareiza, vai arī mans svars nenospriegoja aizmuguri un kvadrs tādā ātrumā īsti valdāms nebija.

Otrajā aplī piedzīvoju kritienu - viss gāja labi, taču smilšu posmā ar nelielajiem lēcieniem mazliet ierāvu ar vienu ratu uz vaļņa, un kvadrs momentāli kļuva nekontrolējams, kā rezultātā kvadrs augšpēdus un es pati apakšā. Sapratu, ka neesmu smagi sasitusies (tikai pāris zilumi uz kājām), jāgāž kvadrs otrādi un jābrauc tālāk. Pāris minūtes pazaudēju, pieļaujot šo kļūdu, bet biju jau atpakaļ uz kvadra un turpināju cīnīties. Redzot apkārt, cik daudz kvadru stāv malā, kā arī redzot sev priekšā vairākus kritienus, pie tam vienu sportistu, kurš trasē ilgi gulēja bezsamaņā, sapratu, ka šeit trakot nedrīkst, galvenais izturēt līdz galam. Ja pirms braukšanas domāju par rezultātu, tobrīd jau domāju tikai par to, lai tiktu līdz galam. Jau pirmajos apļos sapratu, ka beigušās priekšējās bremzes, tad vienā no apļiem pamanīju, ka bremžu mašīna atvienojās un aizlidoja pa gaisu, sapratu, ka būs visu braucienu jāiztiek bez bremzēm. Bez apstājas nobraucu sešus apļus (aptuveni pusotru stundu). Sestajā aplī atkal pieļāvu kļūdu, kas man maksāja aptuveni četras minūtes, jo priekšā braucošais noslāpa, kā rezultātā arī es iesprūdu smiltīs un noslāpu. Iebraucu boksos. Pirmais - padzerties, želejas, samainīt brilles un cimdus, pieliet degvielu un doties tālāk. Ilgi nekavējos, taču tik un tā minūtes piecas līdz septiņas sanāca zaudēt."

"Sapratu, ka līdz finišam palikusi mazāk nekā puse. Braucu tik, cik manos spēkos, cenšoties pieciest milzīgās muguras sāpes, kas mani nepameta jau kopš pirmajiem apļiem (zinu pie kā treniņos vēl vairāk jāstrādā - mugura nav gatava šādai slodzei). Tādas bedres, kādas bija šajā trasē, es vēl nevienā trasē redzējusi nebiju - to dziļums bija vairāk nekā metrs un tādas viena pēc otras ilgu trases posmu. Pēdējais aplis. Taisnais posms gar okeānu nu jau pārvērties nevis smilšu, bet ūdens posmā, okeānā sācies paisums un viss ūdens atnācis līdz trasei. Organizatori centās ātri reaģēt, stumt aizsargvaļņus, norobežot trasi, bet tas neko nelīdzēja. Braucām pa pilnīgāko ūdeni - priekšā skalojas viļņi, kvadri daļa jau apstājušies un atteikušies darboties, visu šo posmu ceru kaut es nekur nepaliktu un tiktu cauri ūdenim. Apbraucu apli un redzu, ka finišs. Atvieglojums, taču saprotu, ka brauciens saīsināts, jo bija jābrauc vēl viens aplis. Viscaur pilnībā izmirkusi, brillēs redzēt neko vairs nevar, mugura čupā, spēka nav, taču prieks par to, ka esmu tikusi līdz finišam."

"Mana pirmā pieredze šajās sacensībās uzkrāta, pat tīri veiksmīga. Zinu kas nākamgad būtu jādara citādāk, pie kā jāpiedomā, lai sacensībās nostartētu labāk, jo zinu, ka varēju būt augstāk. Apzinos, ka šis nav tas rezultāts, ko visi no manis gaidīja, taču pirmā reize vienmēr ir un paliek pirmā reize. Neviens nekad nesapratīs, ko nozīmē piedalīties šajās sacensībās, pirms pats to nebūs izmēģinājis. Lai kā es stāstītu, cik ļoti grūti bija, no malas neviens to nesapratīs. Es nevienu brīdi nenožēloju, ka veltīju laiku treniņiem un, ka atbraucām uz Franciju, jo šī ir tiešām vērtīga pieredze un tās sajūtas, ko ieguvu, startējot kopā ar aptuveni 500 kvadriem, nevarētu iegūt nekur citur.

Paldies milzīgs visiem tiem, kas atbalstīja, paldies par laba vēlējumiem, labām domām. Paldies manai ģimenei, draugiem. Paldies Kasparam Stupelim par manu fizisko sagatavošanu. Vislielākais paldies manam tētim, kurš sagatavoja man tehniku, kas mani nepievīla. Ar lepnumu varu teikt, ka braucu ar W-tecu, kurš izturēja līdz galam, lai visi tie, kuri tik ļoti bija pārliecināti, ka kvadrs neizturēs, tagad var turēt mutes ciet un paklusēt, jo es zināju, ka es uzticos savam tētim un tam, ka viņš man tehniku sagatavos teicamā stāvoklī."

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru

Vārds

Komentārs